Mani sauc Viktors, dzīvoju viens. Jau gandrīz piecus gadus klusums manā mājoklī nav tukšums, bet gan kārtības forma. Man nav neviena, ar kuru kopā baudīt dienišķo maizi, bet ir tādi, ar kuriem dalīties savās domās: ar savu kaimiņu Vilni, ar sievieti pie kases vietējā veikalā, ar tevi, lasītāj, – tieši tagad, šajā siltajā, kaut arī klusajā sarunā.
Pēdējo reizi, kad klāju galdu veciem draugiem, virtuvē smaržoja pēc ceptiem kartupeļiem, zaļumiem no vasarnīcas dārza un stipras piparmētru tējas. Pa atvērto logu ieplūda liepziedu smarža, bet vecais magnetofons atskaņoja Raimonda Paula senās dziesmas, it kā īpaši atgādinot man: dzīve joprojām ir šeit, šajā istabā, pie šī galda, starp cilvēkiem, ar kuriem es bieži smējos līdz asarām.
Bet tajā vakarā es pieķēru sevi pie dīvainas domas: es gaidīju, lai viesi ātrāk aizietu. Un tā nebija ne kaprīze, ne nogurums. Vienkārši patīkamās sarunas – tieši tās, kuru dēļ mēs mēdzām pulcēties – bija kļuvušas skumjas un smagas.
Atceros Lailu. Mēs pazīstam viens otru kopš laikiem, kad kopā mācījāmies tehnikumā – viņa kā tehnoloģe, es kā elektriķis. Laila vienmēr bija dzīvespriecīga, ar dzirkstelīti acīs. Bet tagad – pusstundu ilga saruna, un es jau jutos kā pēc maiņas beigām būvlaukumā. Laila žēlojās par dēlu, kurš nav pratis iekārtot savu dzīvi, par augstajām cenām, veco nevarīgo māti. Nopūtas, čuksti, noliekta galva un nemitīgi atkārtota frāze: “Nu, ko man tagad iesākt…”.
Var jau teikt, ka draugi ir svēta lieta, tāpēc jābūt būt pacietīgam. Jā, draugi patiesībā nav no veikala, tos nevar samainīt pret citiem. Bet laika gaitā sāku pamanīt, ka pēc šādām tikšanās reizēm man nevajag atpūsties, bet gan atgūties. Turklāt sāku sliktāk gulēt. Pamostos naktī un prātā uznirst citu cilvēku bēdas, nepatikšanas, nelaimes. Tās it kā nosēžas kaut kur iekšā.
Kad sāku atteikties no draugu uzņemšanas, sākumā jutos vainīgs. Īpaši pret Aleksi. Mēs bijām draugi kopš armijas laikiem. Viņš mani aicināja kopā doties makšķerēt, bet es vienmēr izgudroju dažādus aizbildinājumus. Patiesībā es vienkārši zināju, kāda būs mūsu tikšanās: Aleksis trīs stundas stāstīs par bijušo sievu, ar kuru joprojām uztur kontaktus, par meitu, ar kuru pirms gada sastrīdējās un vairs nerunā, par to, ka “agrāk viss bija labāk”. Reiz es to vairs nevarēju izturēt un pavaicāju:
– Aleksi, kad tu pēdējo reizi runāji par kaut ko labu?
Viņš uz mani paskatījās kā uz nodevēju un noburkšķēja:
– Vai tu joprojām tici pasakām?
Ne jau par pasakām ir runa. Es vienkārši vēlos sarunu, kas nebūtu piepildīta ar nemieru, bet vismaz mieru. Mani patiesi interesē, kā ir izauguši kaimiņienes Daces mazbērni, kā kaimiņš Sergejs atkal ir sācis gleznot, lai gan 90. gados bija metis mieru šai nodarbei. Es vēlos runāt nevis par to, kā cilvēki izdziest, bet gan par to, kā viņi dzīvo. Pat ja runa ir par stādiem, gardu kompotu vai to, kā uz balkona ierīkot mazu siltumnīcu.
Esmu sācis biežāk runāt ar jauniešiem. Ne tāpēc, ka viņi būtu bezrūpīgāki – ziniet, viņiem arī ir savas rūpes, bet citādākas. Viņiem viss vēl ir priekšā. Un, viņu vārdiem runājot, ir nākotne, kāda mums reiz bija.
– Vai jūs gribētu ieviest kaķi? – reiz jautāja studente, manas paziņas meita.
Lasi vēl: Pirms pāris dienām Latvijas debesīs bija vērojami ļoti netipiski mākoņi +FOTO
– Kāpēc to ieviest? Kaķis jau dzīvo manā vasarnīcā.
– Nu, tad dodiet tam vārdu!
Un mēs apmēram divdesmit minūtes draudzīgi strīdējāmies par to, kā nosaukt manu bezvārda kaķi. Tā bija vieglākā un dzīvīgākā saruna pēdējās nedēļas laikā. Jā, ne par ko. Bet tajā nebija ne skumju, ne sāpju. Ne vārdos, ne tonī, pat ne pauzēs.
Es pazīstu sievieti vārdā Nora, viņai ir 67 gadi. Viņa dzīvo mūsu mājas otrajā stāvā, pati atnes no veikala dzeramo ūdeni, 5 litrus katrā rokā, rūpējas par piemājas puķu dobi un vienmēr skaļi un jautri sasveicinās, it kā būtu svētki. Reiz es Norai jautāju, kāpēc viņa vienmēr ir labā omā.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
